Līgums ar velnu
Reiz nabaga puisis satiek velnu. Velns prasa: «Kā tu tik bēdīgs?»
«Man nav nekā, ko ēst!»
«Tā maza nelaime! Apsolies, ka seši gadi nemazgāsi muti, nevilksi citas drānas, nedzīsi bārdu, tad iedošu tev tādu maciņu, kas mazliet pakratāms – zelta nauda vai cik.»
Labi – nolīgst. Velns iedod maciņu un aiziet pasmiedamies. Bet puisis tūiiņ iet vienās mājās un prasa ēst. Saimnieks liek siļķi un maizi atnest.
«Vai nekā vairāk nav?» puisis lepni uzprasa.
«Kas par tādu esi, manu maizi apsmādēdams?» saimnieks īgni ievaicājās.
«Lai nu esmu kas būdams; dodi tik ko labāku: dodi medu, dodi pienu – es godīgi samaksāšu!»
Saimnieks pārdomā, ko ar nekauņu iesāksi, – nesīšot arī. Puisis paēd gardu muti un tad ieprasās: «Cik jāmaksā?»
Saimnieks domā: «Viņš jokojas – kas nu par pacieņu maksu ņems?» Bet, kad nu tā maksāt grib, jokosies pretim: «Pieci rubļi medus, pieci rubļi piens!»
«Tas nav daudz!» Puisis izvelk maciņu, pakrata un aizmaksā. Saimnieks nobrīnās: vai ņemt, neņemt? Bet puisis, pa durvīm iedams, tik pieskubina itin tā no tiešas: «Vai ņemsi, ko āksties? Zagts jau nav!»
Tas nu tas. Pēc tāda laika puisis aizkuļas ar savu maciņu pie viena ķēniņa, kam rītu karš sākams, bet naudas nav ne druskas. Ķēniņš – tā kā izgājušā nedēļā – izlaidis grāmatas: kurš būšot viņam tik daudz naudas aizdot, cik karam vajadzīgs, tam atdošot savu meitu par sievu. Puisis, to padzirdējis, ieiet pie ķēniņa, sacīdams: «Man tur šķūnī naudas papilnam; sūti kādas trīs četras ores paka|l*
Ķēniņš, to padzirdējis, priecīgs bez gala: vai tūliņ ņemšot viņa meitu par sievu?
«Tagad ne, pēc sešiem gadiem atnākšu – tad!»
Labi. Ķēniņš nu liek ores sarīkot; bet puisis pa to laiku aizsteidzas uz šķūni, izrok labu bedri un nu tik krata savu maciņu, lai birst bedre pilna. Atskrien velns. «Nekrati – mana nauda jau pagalam! Tik viens sarūsējis grasis vēl!»
«Labi redzi, ka bedre jau pilna, kur ari vairāk likšu; dodi tik vēl to beidzamo grasi – pietiks!»
Velns iesviež beidzamo grasi bedrē un aiziet rūkdams. Te ores klāt; nu krauj, nu blīvē – nemaz bedrei dibina sniegt. Lielām mokām tik, tik varēja četrējās orēs visu naudu sakraut.
Tā nu aiztek seši gadi: ķēniņš pa to laiku savu karu vinnējis, un puisis nu ies pie ķēniņa meitām uz precībām. Bet kāds tad nu aiziet? Nagi izauguši kā lāpstas pēda, bārda gandrīz līdz ceļiem nokārusies vienās pinkās, mutei melnumu kārta augtin pieaugusi, jāsaka – nemaz pēc cilvēka vairs. Noiet pie ķēniņa pilī; ķēniņš smejas, it kā ērmu ieraudzījis. Nu prasīs vecākai ķēniņa meitai, ko tā domā par precībām; tā tik saķer galvu. «Ja man pie tāda būtu jāaiziet, tad labāk upē ielecu!»
Prasīs vidējai; tā tāpat: «Ja man pie tāda jāaiziet, tad labāk pa logu izlecu un nositos!»
Prasīs jaunākai; tā runā citādi: «Kādēļ lai pie viņa neiemu? Viņš taču tāds pats cilvēks kā mēs visi!»
Labi – norunā kāzas. Pēc nedējas laika puisim vajaga būt klāt. Bet pa to nedēju puisis izkratījis no maciņa pasauls zelta un nopircis zelta karīti, zelta aizjūgu, varenus ērzeļus; apcirpis bārdu, nomazgājis muti, iecirties zelta drēbēs un iztaisījies tāds, ka kaut kāds ķēniņš nemaz nevar iedomāties blakus stāties. Nobrauc nu uz pili, visi atver acis. Bet jaunākā ķēniņa meita iziet pretim, sacīdama: «Re, ko es teicu, ka man taisnība! Manas māsas mani smēja, bet lai nu nāk paskatīties!»
Tomēr vecākās māsas nenāca vis skatīties. Tās aiz žēluma aiziet abas bojā: viena ielec upē, otra izlec pa logu. Bet jaunākā māsa apprecējās un dzīvo ar savu puisi laimīgi jo laimīgi. Vēlāk, kad vecais ķēniņš nomira, puisis vēl paliek par ķēniņu.
