Dēls un velns
Reiz tēvs dēlam lika iet sagriezt zarus. Dēls aizgāja uz mežu, sagrieza zarus un gribēja iet mājās, bet bija apmaldījies. Viņš izgāja uz liela klajuma. Tur pārgulējis nakti. No rīta kāds to modinājis. Dēls piecēlies, paskatījies un redzējis, ka viņu modina velns. Viņš sacījis, lai ejot cīkstēties. Neko darīt – dēlam bijis jāiet. Bet, par laimi, tur druvā dēls ieraudzījis pusē iecirstu priedi -lielu, resnu priedi. Tūliņ teicis uz velnu: «Iesim tad arī pie Šīs priedes spēku rādīt: es cirtīšu viņā pusē, tu šinī pusē, un, kurš pirmais līdz serdei būs ierobījis, tas pirmais.»
Labi. Velns sniedzies pēc cirvja, bet, kamēr šis sniedzies vien, dēls pieskrējis pie priedes, vienreiz iecirtis un iesaucies: «Man jau gatavs!»
Velns paskatījies. «Jā, ir gan!»
Nu, nabadziņš, ātri pasteidzies arī savu pusi un tad, līdzko priede nogāzusies, lielījies: «Lai nu ar ciršanu kā ar ciršanu, bet vai tu, puika, ari spēsi priedei vienu galu panest kā es?»
«Vai es spēšu! kas tas par teicamo? Man drīzāk par tevi ir bažas: diezin vai tu ir tievo galu panestu, ja būtu jānes? Bet tad – ja tu nu nesi – ievēro vienu lietu: tev jāiet pa priekšu un atpakaļ skatīties nav brīvi Citādi es sviedīšu dusmās resgali zemē, un, kas tur tad izjūk, par to varēsi viens pats sūkāties!»
Labi. Velns itin mierā ar tādu norunu: tūliņ paņēmis priedi tievgalī un vilcis atspēries. Bet zari, zemē otrādi ķerdamies, izaruši visu zemi. Dēls turpretim resgali nenesis nemaz; vēl uzsēdis virsū un svilpojis pasmiedamies. Velns vilcis, vilcis – mugura jau sāpējusi -, te iesaucies: viņš vairs nespējot, vajagot atpūsties! Dēls nolēcis no resgaļa, zobodams velnu: «Tā es jau domāju, ka tu man līdzi netiksi! ne tievgali nevari panest, kur nu vēl resgali kā man.»
Velns neatteicis nekā; tikai to vien iesaucies: «Lai nu ar nešanu kā ar nešanu, – iesim labāk skrieties!»
Dēls smējies: «Un tad tu domā mani noskriet? Ej, vientiesi, ej! tu jau ne manu jaunāko brāli nenoskrietu, kur nu vēl mani.»
«Tavu jaunāko brāli! Kur tad ir tavs jaunākais brālis, un kas viņam vārdā?»
Dēls pamanījis upes malā zaķi, kurš patlaban kodījis kārklus, un rādījis velnam: «Skaties, skaties, kur ir mans jaunākais brālis, – tur viņš upes malā rīkstes griež; tamdēļ ar viņu saukā par Kārklu Jēci.»
Velns tūliņ steidzies uz upes malu un iztraucējis zaķi. Zaķis satrūcies, sācis skriet, ko tik māk, pa laukiem, pļavām un mežiem. Velns nekā panākt, gan kliedzis: «Kārklu Jēci, Kārklu Jēci, – blakus, blakus!», bet zaķis vēl trakāk. Pēdīgi velns elsdams atnācis pliks atpakaļ, jo skriedams gar kokiem, ceriem visas drēbes noplēsis, un teicis tā: «Lai nu ar skriešanu kā ar skriešanu, – iesim labāk lauzties!»
«Un tu domā mani pārspēt? Ej, vientiesi, ej! Tu jau ne manu vecāko brāli nenosviestu, kur nu vēl mani.»
«Tavu vecāko brāli! Kur ir tavs vecākais brālis, un kas viņam vārdā?»
Dēls pamanījis jūras malā lāci, kas patlaban zirgu ēdis, un rādījis velnam: «Skaties, skaties, tas ir mans vecākais brālis, kas tur jūras malā ēd pusdienu. Viņu sauc par Imaku.»
«Tā, tā, tad tas ir tavs vecākais brālis – Imaks; bet kā lai es viņu uzvedinu kauties?»
«Itin viegli: liec dūri viņam vienreiz zem deguna – tūliņ būs sācējs, par to es galvoju.»
Labi. Velns aizgājis uz jūras malu, licis lācim dūri zem deguna – lācis sācis velnu plēst pavisam nežēlīgi. Gan šis kliedzis: «Imak, Imak, – plecos, plecos!», bet Imaks nemaz neklausījis – saplēsis velnu itin tā pa godam. Nu vilcies pusdzīvs pie dēla atpakaļ un teicis: «Lai ar laušanos kā ar laušanos, bet tev jāiet uz elli naudai pakaļ. Noiedams saki: tēvam vajag to naudu, bet nesaki tikai, ka es esmu salauzts.»
Dēls domājis: «Ja tu jau pats sakies, ka esi salauzts, tad spēka tiešām vairs nav.»
Un tūliņ paņēmis velnu, iegrūdis jūrā un noslīcinājis. Tad aizgājis uz elli, paņēmis vezumu naudas, aizjūdzis divus zi
