Muļķa velns
Vienreiz zēns ezera malā ganīja cūkas un vija pātagas. Vij, vij – ierauga velnu no ezera izlienam. Velns vaicā, ko ar auklu darīšot. Zēns atbild: «Siešu velnam dziesmu ciet!»
Velns izbīstas un nu prasa zēnam, vai viņš tik stiprs esot. Zēns izliekas dusmīgs un uzsauc velnam: «Kā, tu manus spēkus vēl te iztaujāsi! Vai gribi redzēt, tūlīt raukšu ezeru ciet un aizsiešu tev kaklu!»
Nu velns vēl vairāk izbīstas, sāk lūgties, sāk zēnu par kungu saukt, lai tā nedarot. Bet zēns, palicis drošāks, sāk velnu tramdīt pēc sava prāta. Beidzot liks velnam arī dancot, tad lai rādot, cik viņš stiprs. Velns lielās, ka esot aplam stiprs, varot ik zirgu pacelt. Bet zēns smejas: «Zirgu pacelt vien, tas nav nekas! Bet, ja es ieņemšu zirgu kāju starpā, ap šito ezeru apmetīšu, tas ir spēks!»
Velns klausās, klausās, gandrīz negrib klausīt. Bet zēns, kā lec zirgam mugurā, piecērt ar papēžiem, tā apjāj ezeram, ka noput vien. Velns paliek tīri noskumis, ka ir pasaulē vēl viens, kas par viņu stiprāks.
