Gudrais kalps
Reiz viens kalps ganījis pie ezera zirgus un vijis zirgam pavadu. Te izlīdis velns no ezera, vaicādams, ko ar tiem striķiem darīšot. Kalps atbildējis: raušot kalnus ezerā. Nu velns ļoti lūdzies, lai tā tak nedarot, jo tad šim vairs nebūšot, kur dzīvot; viņš apdāvināšot ar daudz naudas, bet tā lai nedarot.
Labi, kalps paņēmis naudu un solījies nedarīt. Bet nu velns vedinājis kalpu sviesties – gribot redzēt, kurš augstāk uzsviedīšot. Labi. Velns nu iznesis no ezera dibena lielu, lielu āmuru un uzsviedis tik augstu, ka gandrīz ne saredzēt.
Nu bijis jāsviež kalpam. Bet tas, labi redzēdams, ka āmura nespēs cilāt, darījis gudri – satvēris pie kāta, skatījies uz augšu un saucis: «Atveriet debess lodziņu, ka varu āmuru debesīs iesviest!»
Velns, to dzirdēdams, pieklupis klāt, lai labāk nemaz nesviežot – tā esot viņa tēvu tēva manta! Kalps pasmējies vien un tūliņ palaidis kātu vaļā. Bet nu velns atkal vedinājis lauzties. Kalps mierā, bet tikai to ieminējies: ko viņš būšot cīkstēties, tikpat viņu nenosviedīšot, lai labāk tad ejot ar šā vecāko brāli, kas zina, to varbūt pārspēšot…
«Jā, jā!» velns tūliņ mierā. Bet kalps parādījis velnam lāci, kas pašu brīdi purvā kādā cerā gulējis. Velns iesācis gan ar lāci, bet lācis tik, tik velnam nav saberzis visus kaulus. Tomēr velns vēl nebijis mierā, mudinājis kalpu skrieties. Kalps atteicis: «Ko es ar tevi skriešos? Tu tikpat mani nenoskriesi – skrienies tad labāk ar manu jaunāko brāli!»
«Jā, jā!» velns tūliņ mierā. Nu kalps parādījis velnam zaķi, kas turpat uz ciņa gulējis. Velns skrējis gan ar zaķi. bet nedabūjis ne apskatīties – zaķis jau gabalā, šis vēl tepat. Tomēr velns vēl nebijis mierā: vedinājis kalpu gar ezera malu pastaigāties. Staigājuši, staigājuši – ieraudzījis divi ecēšas: kas tās esot?
«Tās jau mana tēva ķemmes,» kalps atteicis, «viņš šorīt te bija un laikam aizmirsis.»
«Ak tavas prāvas ķemmes tavam tēvam!» velns pabrīnījies un iespraudis ecēšas matos: vienas labajā pusē galvai, otras kreisajā.
Gājuši atkal. Te ieraudzījis divi laivas ezerā: kas tās esot par lietām?
«Tās mana tēva pastalas. Šorīt viņš te ardams iemērca tās, lai izmirktu labi mīkstas.»
«Ak tavas lielas pastalas tavam tēvam!» velns pabrīnījies un uzmaucis vienu laivu vienā kājā, otru otrā.
Gājuši atkal. Bet tālu vairs netikuši, sācis pērkons rūkt, un velns tūliņ briesmīgi iztrūcies. Kalps mierinājis: «Ko tu par niekiem baiļojies! Mans tēvs tur tura talku, un vienai talcinieka ķēvei kumeļš drusku atklīdis, par to ķēve šad un tad iebubinās pēc kumeļa.»
Velns apmierinājies. Bet necik ilgi atkal pērkons ierūcies. Velns nu vēl vairāk sarāvies, bet kalps tikai mierinājis: «Nebaidies, nebaidies! Tā ir ķēve.»
Bet kā trešo reizi pērkons ierūcies, tā arī spēris un nospēris velnu.
Kalps pārgājis itin priecīgs, ka velnu tā izmozējis.
