Monētas – Veiksmes monēta
Centrā ceriņa zieds ar piecām ziedlapiņām, veidots ar apdruku violetā krāsā. Virs tā –skaitlis “5”, lejasdaļā zieda attēlu aptver puslokā vietots uzraksts “EURO”.
Ceriņa ziedu ķekars, no tā pa kreisi augšā puslokā uzraksts “LATVIJA”, lejasdaļā pa labi puslokā gadskaitlis 2021.
Veiksme var būt nejauša, tomēr atšķirībā no laimes, tā prasa cilvēka enerģisku darbošanos. Gadās cūkas laime, kad, neko nedarot, laime pati iekrīt klēpī. Cūkas veiksmes nemēdz būt. Viens no veiksmes simboliem ir ceriņu pieclapīte. Atrodot pieclapīti, tā tradicionāli ir vai nu, iedomājot vēlēšanos, jāapēd, vai arī jāsakaltē un jātur pie rokas (grāmatā starp lapām, kabatā vai makā). Veiksmes formulā ietilpa zināšana, ka pieclapītes visvairāk atrodamas nepotētajos ceriņkrūmos un ka pietiek ar vienu pieclapīti, citādi var “pārēsties”.
Ceriņi mūsu uztverē visvairāk ir saistīti ar veiksmi mīlestībā un ar gaišām nākotnes cerībām. Tie daudzveidīgi atspoguļoti tēlotājmākslā – vienlīdz 19. gs. otrajā pusē (Marijas Kesetas “Ceriņi logā”; Eduarda Manē “Baltie ceriņi stikla vāzē”), 20. gs. pirmajā pusē (Mihails Vrubelis “Ceriņi”; Anrī Matiss “Ceriņi”; Marks Šagāls “Mīlētāji ceriņos”) un 20. un 21. gs. mijā (latviešu mākslinieces Īras Rozentāles ceriņgleznu cikls, 2000 – 2002).
Kanādai ir krāšņa ceriņu monēta (“Ceriņu krūms”, 2017), veltīta pavasarim, mīlestībai un kanādiešu ceriņu “mātei” Izabellai Prestonai. Latvijai ir savs ceriņu “tēvs” Pēteris Upītis, kurš savulaik izveidoja bagātīgu ceriņkrūmu selekciju. Viņa lolojumi Dobeles ceriņdārzā joprojām priecē ik pavasari. Parasto ceriņu (Syringa vulgaris) klātbūtne Eiropā lēšama no 16. gs. vidus, kad tos ieveda no Turcijas. Latvijas teritorijā tie parādījās 18. gs. otrajā pusē – vispirms pie muižām, pēc tam pie zemnieku mājām. Smaržīgi un krāsaini, tie jau 19. gs. otrajā pusē, bet īpaši 20. gs. sākumā kļuva par iecienītiem košumkrūmiem.
Dobelē ceriņus audzē kopš 19. gs. sešdesmito gadu otrās puses, kad ap mācītājmuižu tika izveidots parks ar retām koku un augu sugām, tai skaitā arī tumšiem ceriņiem, kas bija atvesti no Lielauces mācītāja muižas. Šodien ļoti grūti iedomāties kādu vietu Latvijā, kur nebūtu ceriņu. Pārsimt gadu laikā tie kļuvuši par nozīmīgu Latvijas kultūrainavas daļu.
