Muļķa velnam gudrs puisis
Agrākos laikos bijis tāds gana puisis, kas nevienam ceļa negriezis. Te vienu dienu ganos pienācis viņam velns klāt un noderējis par puisi. Pirmo dienu licis puisim uz avotu pēc ūdens iet ar tādiem spaiņiem, ko kauna dēļ tikai tukšus jaudājis pavilkt, kur nu vēl ar ūdeni. Bet puisim bijusi laba attapība: nolicis lielos spaiņus pie avota, taisījis lāpstu un nelicies vairāk ne zinot. Te pa brīdim velns pakaļ. «Ko te dari, ka ūdeni nenes?»
«Ko daru? Taisu lāpstu, gribu rakt iedobumu un avotu mājā ielaist. Saki pats – kad ar tādiem nieka spainīšiem lai ūdeni sanesu?»
Bet velns, piesmeldams lielos spaiņus, pats pārnesis ūdeni, noteikdams puisim, lai labāk ejot mežā pēc malkas.
Labi, puisis gājis malkā. Bet velnam bijis tik liels un tik smags cirvis, ka puisis tik, tik pavilkt varējis, kur nu vēl ar tādu pacirst. Nekā cita darīt, aizvilcis cirvi mežā, nosēdies pie egles un sācis auklas vīt. Atskrējis velns: ko te nīkstot, kādēļ necērtot?
«AI ko nu ar tādu nieka cirvi cirtīšu? Labāk novīšu auklu, apņemšu mežam un pārnesīšu pa muguru uz reizi mājā.»
«To ne, to ne!» velns spārdījies, «lai mežs paliek vēl maniem bērniem!»
Un tā pats paķēris vienu priedi, izrāvis ar visām saknēm un pārnesis mājā.
Bet puisī, tādu pretinieku, no tās dienas gudrojis nobeigt. Esot nokalis pieci podi smagu āmuru un ar to tīkojis pa nakti puisi nosist. Tomēr puisis, apmanīdams velna nodomu, salasījis ganos pilnu kuli pūpēžu, ielicis kuli gultā un pats apgūlies pagultē. Naktī velns metis ar āmuru pa pūpēžu maisu, ka putekļi vien noputējuši, un priecīgi stāstījis sievai: «Nu viņš ir beigts!»
Bet puisis izlīdis no pagultes, zobodamies: «Jā, kungs, es arī redzēju, ka puišam dūmi vien nokūpēja!»
Velns domājis: «Pag, pag – nosist tevi nevarēju, bet nu ņemšos tevi kratīt!»
Un tā paķēris vāģu priekšasi, uzsēdinājis puisi virsū un nu skrējis un vilcis asi, cik tikai ātri varējis. Puisis sēdēdams kliedzis: «Vai, kungs, kā krata, vai, kā krata!»
Velns domājis: «Nu viņu drīz sakratīšu gan, ja jau tā brēkā,» – un skrējis vēl ātrāk. Bet, jo ātrāk skrējis, jo ātrāk apkusis, un puisis atkal palicis dzīvs.
Tagad velns apņēmies puisi noslāpēt: licis trīs dienas pirti kurināt un vedis puisi sildīties krāsns priekšā, kur vairāk uguns; pats turpretim no uguns vairījies, uzkāpdams lāvā, kur taisni dūmus īsti dabūjis sarīties. Gan šis cieties lāvā šķaudīdams, kāsēdams, bet, kad nevarējis vairs paciest, vaicājis puisim: «Kā tev ir pa siltumu?»
«Vai, kungs, es tikko nenosalstu.»
Nu velns redzējis, ka puisis stiprāks par viņu, un tādēļ saridējis visas mantas lielā, lielā maisā un ar sievu aizbēdzis. Bet puisis slepeni bijis paslēpies arī maisā. Velns skrējis briesmīgi ātri; bet puisis maisā tikai iesaucies arvienu: «Pagaidi, kungs, mani arī!»
Un, jo šis saucis, jo velns skrējis, kamēr tad piekusis un vienā ezera salā izkratījis maisu, un atradis puisi arī turpat. Velns brīnījies: «Kur tu te izgadījies?»
«Nekur neizgadījos; bet tam tā tikai vajaga būt. Kur kungs, tur puisis!»
Nu velns teicis tā uz puisi: «Guli tu vienā ezera malā, es otrā, sieva gulēs pie mantām.»
Viņš cerējis puisi aizmigušu noslīcināt, bet puisis nemaz neaizmidzis; viņš nogaidījis velna sievu aizmiegam un tad atstiepis to savā vietā, pats apgulies sievas vietā. Rītā velns, ko cēlies, aizskrējis otrā ezera malā, iesviedis sievu ezerā un tad steidzies pie mantām, priecādamies: «Nu, sieva, es viņu vienreiz patērēju!»
Bet puisis smējies: «Jā, kungs, es arī redzēju, ka burbuļi un ūdens vien putēja.»
Velns apmanījis, ko pats izdarījis, neatsacījis ne vārda, bet ielēcis ezerā sievai pakaļ, kur tad abi palikuši. Bet puisim palikusi visa velna mantība.
