Velnu balle Vaczemē
Kādam saimniekam bijis loti miedzīgs, bet citādi čakls ganu puika, tas savu gana uzdevumu ļoti labi izpildījis, bet rītos tomēr vairāk reizes bijis jāmodina, līdz uzcēlies un lopus dzinis ganos. Saimnieks licis atsaukt gana māti, kas dzīvojusi pāris verstis atstatu kādā pirtiņā, un tai sacījis: «Tavs dēls man citādi visādi ir ļoti labs un paklausīgs gans; tikai rītos viņš ir miedzīgs.»
Gana māte atbildējusi: «Līdz šim viņš rītos agri vienmēr pats no sevis pamodās un uzcēlās.»
Vecene, uz māju iedama, ganos apmeklējusi savu dēlēnu un viņu labu brīdi pamācījusi un devusi viņam labu padomu, kā atsvabināties no miedzības.
Vakarā gans, pēc mātes padoma, neatģērbies, bet slepeni nolicies gulēt zem saimnieka gultas un redzējis, ka arī saimniece neatģērbusies likusies gultā saimniekam blakus. Kad saimnieks, no dienas pūlēm noguris, jau ciešā miegā dikti krācis un arī ganam zem gultas acis patlaban taisījušās aizvērties, viņš izbijies redzējis, ka kāds liels, melns vīrs klusu ienācis, paņēmis saimnieci pa pleciem un iznesis ārā. Zēns lēnām līdis viņiem pakaļ, lai redzētu, kas notiek. Tikko durvis drusku bija pavēris, viņš dzirdējis, ka saimniece paklusu saka: «Prātīgi!»
Un lielais, melnais vīrs to ātri pa lūku uznesis uz bēniņiem, no turienes pa jumta čukuru laukā un tad pa gaisu vēja ātrumā projām.
«Kaut ari es tā varētu aizlaisties saimniecei līdz!» zēns paklusi ierunājās.
Bet tajā pašā acumirklī otrs tāds pats melns, liels vīrs nostājies pie gana, paķēris to un uzlicis uz saviem kamiešiem, nesis pa lūku uz bēniņiem un pa jumta čukuru laukā, un pa gaisu projām. Bet zēns nebija teicis: «Prātīgil» Un tādēļ pie lūkas stenderes dabūjis krietnu belzienu un, caur jumta čukuru skrejot, kāds jumta gabals tapis norauts.
Melnais vīrs vēja ātrumā nesis ganu viņa saimniecei pakaļ uz Vāczemi un tur viņu ienesis kādā greznā pilī. Tur bijusi liela velnu balle. Melni muzikanti spēlējuši, un velni, par smalkiem kungiem apģērbušies, dancinājuši smalkas raganas un starp tām arī ganu zēna saimnieci.
Zēns nostājies pie zāles durvīm un visu šo velnu draci noskatījies. Viņa saimniece ar velniem lēkājusi kā traka un pa starpas brīžiem ar tiem mīļi tērzējusi.
kāds velns pienācis zēnam un jautājis: «Ko tu te dari?»
«Vai tad tu neredzi, ko daru?» zēns droši atbildējis. «Es noskatos, kā mana saimniece ar jums, kungiem, lēkā un tērzē.»
Pēc tam jautātājs aizgājis, neko vairāk nerunājis.
Otrā zālē gari galdi bijuši apklāti un apkrauti ar ēdieniem. Pēc kāda laika visi dancotāji – starp tiem arī gana saimniece – gājuši pie šiem galdiem mieloties. Atkal kāds cits kungs pienācis zēnam un jautājis: «Vai neuzdosi savu vārdu un arī nenāksi pie galda līdz ar citiem viesiem mieloties?»
«Mans vārds manai saimniecei zināms, kas ar kungiem kopā mielojas, bet es, nabaga gans, nepiederu pie kungu galda,» zēns atbildējis.
Tad kungs viņam atnesis labu gabalu baltmaizes un kādu desu, ko zēns neēdis vis, bet ietinis savā kakla lakatā un iebāzis kabatā par piemiņu, ka ar saimnieci kopā bijis Vāczemes velnu ballē.
Pēc mielasta viesi sākuši atvadīties, jo gaiļu laiks vairs nebijis tālu. Ganu zēns tagad ievērojis savu saimnieci. Tā izgājusi no pils, un tad tas pats melnais vīrs, kas viņu no mājas bija atnesis, atkal paņēmis viņu uz kamiešiem un pa gaisu vēja ātrumā aiznesis. Gaisā paceldamies, saimniece atkal bija sacījusi: «Prātīgi!»
Zēns to redzējis un klusu bubinājis: «Kaut jel mani arī kāds aiznestu uz māju, kā atnesa šurpu.»
Un tūliņ tas pats melnais vīrs, kas viņu bija atnesis, bijis klāt, paņēmis viņu uz kamiešiem un pacēlies gaisā. Tagad zēns arī, pēc saimnieces priekšzīmes, sacījis: «Prātīgi!» Un sveiks un vesels nonācis mājā.
Saule bijusi jau lielā gabalā, kad saimnieks iespējis pamodināt ganu, kas tagad nebijis vis zem saimnieku gultas, bet atradies pats savā guļas vietā.
«Tu jo dienas jo vairāk topi par miega pūzni,» saimnieks dusmīgi sacījis. «Kā cilvēka bērns var gulēt kā mirons, it kā visu nakti būtu strādājis?»
«Saimniece arī laikam vēl guļ,» zēns atbildējis.
«Kas tev daļas par saimnieci? Saimniece ir saimniece, bet tu esi gans.»
«Pagājušā naktī tomēr mēs abi pa to pašu ceļu braucām uz Vāczemes velnu balli un pa to pašu ceļu braucām atkal atpakaļ,» zēns atbildēja.
«Ko tu tur muldi?» saimnieks iesaucās. «Vai no miega esi prātu zaudējis?»
«Nebūt ne, saimniek. Mēs tiešām bijām Vāczemes velnu ballē.»
Un nu zēns saimniekam izstāstījis visu, parādījis arī kakla lakatiņā iesieto, no velnu balles līdzi paņemto baltmaizi un desu, kas bijuši pārvērtušies par nedzīvu čūsku un zirga mēslu gabalu, un rādījis arī uz caurumu jumta čukurā, pa ko melnais vīrs viņus bija iznesis gaisā un norāvis jumtam gabalu.
Saimnieks par to visu ļoti brīnījies un, ar zēnu vairs neviena vārda nerunādams, steidzies pie saimnieces, lai to uzmodinātu, un jautāja, ko ganu zēna ērmotais stāstījums īsti nozīmē.
«Vai tu pagājušā naktī biji Vāczemes velnu ballē?» saimnieks jautāja saimniecei, kad to ar lielām pūlēm bija pamodinājis.
«Kas tev tādas lietas stāstījis?» saimniece iztrūkusies atbildējusi.
«Mūsu ganu Ješka man izstāstīja visu, ka velni jūs abus pa gaisu aiznesuši uz Vāczemi, ka tu tur velnu ballē dancojusi, tērzējusi un mielojusies ar velniem un ka velni jūs abus pārnesuši mājā.»
«Tad tas bijis mūsu Ješka, kas balles zālē stāvēja pie durvīm!» saimniece izsaukusies. «Tagad tev vairs nevaru slēpt, ka esmu ragana un stāvu ar velniem biedrībā. Būtu es to zinājusi, ka Ješka nogulies zem mūsu gultas, lai noskatītos manu darbu pa nakti, tad es būtu viņu nožņaugusi. Tagad pie tevis ari vairs nevaru palikt, jo tu negribēsi raganu par sievu.»
Saimniece pēc šiem vārdiem ātri uzcēlusies no gultas, palēkusies drusku uz augšu, un saimnieks redzējis tikai zaļganu dūmu mākoni izskrējām pa durvīm laukā, un gultas priekšā, tajā vietā, kur saimniece bija stāvējusi, tikai dažas vecas bērzu tāsis bijušas redzamas.
Saimniece nu bijusi pazudusi, «bet ganu Ješka vairs nebijis rītos miedzīgs.
